Info par vilkiem! [ 0 ]
Lūk, iemesli, kas veicināja ciešu, noturīgu, radniecības saitēm saistītu, ideāli piemērotu cīņai par izdzīvošanu vilku bara izveidošanos:
dzīvojot ģimenē – barā, ir vieglāk pabarot un audzināt pēcnācējus;
ģimenē vieglāk un ar mazāku risku iespējams iegūt barību, jo tiek nodrošināta savstarpējā palīdzība medībās un kopīga medījuma vai atraduma izmantošana;
ģimene nostiprina un apsargā savas medību teritorijas pozīcijas, kurās netiek ielaisti svešinieki.
Tas veicina pārtikas resursu lietpratīgu izmantošanu un novērš nopietnus konfliktus starp ģimenēm, kas tiek panākts ar stingru disciplīnu, vadoņu pavēlu bezierunu izpildīšanu, īpaši, ja bara līderis ir vilku māte. Tāds vilku dzīvesveids ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc vilki ir
piemērojušies dažādiem dzīves apstākļiem un ir saglabājušies kā suga gandrīz visās pasaules valstīs, neskatoties uz to, ka jau gadsimtiem ilgi tos vajā cilvēki. Vilks ir spējīgs nodrošināt dzimstību un populācijas noturību, un laiku pa laikam arī ievērojamus „demogrāfiskos lēcienus” un apdzīvojamo vietu paplašināšanu. Nenoliedzami, ka vilku veiksmīgā darbošanās barā ir iespējama tikai tad, ja tiem ir labi attīstīta saskarsmes valoda, informācijas nodošana un uztveršana, ko vilki ilgstošā cīņa par eksistenci ir lieliski apguvuši. Vilku valodas pamatā ir skaņas signāli, un tajā galvenais elements ir – gaudošana. Sazināšanās ar ārkārtīgi daudzveidīgas gaudošanas starpniecību ir raksturīga tikai vilkiem. Ne viens cits no lielajiem Krievijas plēsoņām saziņai neizmanto tik daudzveidīgu gaudošanu. Ir zināms, ka gaudošanu un šaušalīgiem smiekliem līdzīgas skaņas saziņai izmanto dažas Āfrikas hiēnu šķirnes, turklāt šie lielie plēsēji, kas pēc dažām morfoloģiskajām pazīmēm ir līdzīgi vilkiem, arī nodarbojas ar kolektīvām medībām. Vilka valoda pašos pamatos atšķiras, drīzāk pat ir pilnīgi pretēja suņu dzimtas pārstāvja – mājas suņa valodai:
no skaņas signāliem vilks visbiežāk izmanto tieši gaudošanu, ārkārtīgi reti riešanu vai ieriešanos;
suns visbiežāk rej, bet gaudošanu, kas tam ir diezgan vienveidīga, izmanto tikai atsevišķos gadījumos.
Vilku un suņu dzīvesveids ir diametrāli pretēji:
mājas suņi, kas kļuvuši par savvaļas dzīvniekiem, savācas lielos baros (līdz 20 gab. un vairāk) un ir poligāmi. Tāda pati uzvedība ir vērojama hiēnveidīgajiem Āfrikas suņiem, kas padodas piejaucēšanai;
vilki nekad nedzīvo tik lielos baros, dzīvo tikai monogāmās ģimenēs vai, nepieciešamības gadījumā – vieni paši;
pat tādu vilku, kas ir izaudzis cilvēka mājās, pieradināt ir ļoti grūti, un tāda „pieradināta” vilka uzvedība var būt ļoti neprognozējama un pat bīstama.
Diametrāli pretējie vilka un suņa dzīvesveidi, kā arī atšķirīgās valodas, liek atcerēties slavenā biologa – mednieka M.P. Pavlova izteiktās šaubas par plaši izplatīto viedokli, ka mājas suņi ir cēlušies no vilkiem. Tāds pats viedoklis ir arī citiem zinātniekiem. „..vēl viena līdz šim neatrisināta problēma ir mājas suņa statusa noteikšana” (V. Sokolovs, O. Rossolimo, 1985., 23 lpp.). ļoti iespējams, ka suņuveidīgo dzimtā (Canidae) ir izveidojušies neatkarīgi suņi (Canis), sekojoši - mājas suņi (Canis familiares), un - vilki. Tas gandrīz vai liek pieņemt kā neapgāžamu patiesību to, ko attēlo Kanādietis F. Mouets savā grāmatā „Nevainojiet vilkus”, - idilliskas ainas par dzīvi starp vilkiem, kuri atgādina nevainīgus mājas krančus. Iespējams, ka Kanādā vai ASV ziemeļos, kur ir liels savvaļas dzīvnieku klāsts (brieži, zaķi, grauzēji u.c.), vilki nenodara postu mājdzīvniekiem un cilvēkam, jo savvaļas fauna nodrošina viņiem pilnvērtīgu un viegli iegūstamu barību, un viņiem nav nekādas vajadzības riskēt, uzbrūkot mājdzīvniekiem vai cilvēkiem. Bet Krievijas apstākļos un citās valstīs, kur vilkiem ir ievērojami mazāk medījuma, izsalkuši vilki plosa mājdzīvniekus un kļūst bīstami cilvēkam. Tāpēc F. Moueta vilku dzīves atainojums un secinājumi ir neobjektīvi attiecībā uz vietām, kur vilki bieži vien dzīvo lielā izsalkumā. Un šādu secinājumu popularizēšana kaitē centieniem, ja ne iznīcināt vilkus, tad samazināt to skaitu līdz tādam līmenim, kas neapdraudētu viņu izmišanu kā sugu. „..apmēram 30% Krievijas vidienes vilku ir spējīgi uzbrukt cilvēkam.” (L. Krušinskis, M. Sotskojs, E. Mičko, A. Šubkina, 1985., 287 lpp). Tas vēlreiz apstiprina to, ka Krievijā ir nepieciešama cīņa ar vilkiem.
Vispārējās ziņas par vilku valodu
0
Vilku gaudošanas un citu signālu veidi
0
Vilku valodā pastāv sekojošus skaņas signālu elementi:
galvenais – gaudošana ar tās neatkārtojamo dažādību un niansēm. Iespējams, ka vilku gaudošana skan ne tikai dažādu diapazonu augstumos, kurus spēj sadzirdēt cilvēks, bet arī citos diapazonos, ko dzird tikai vilki;
ņurdēšana un spalga riešana;
rūkšana, zobu šņakstināšana, kaukšana, smilksti, ieriešanās;
daudzbalsība, vaukšķēšana, jauno kucēnu smilksti.
Neskaitot skaņas signālus, vilki informācijas saņemšanai un nodošanai izmanto dzīvības procesu norises pēdas, smaržas un vizuālos tēlos. Tie var būt:
ar urīnu iezīmētās vietas;
pārvietošanās pēdas (kāju pēdas, vilnas kušķi uz koku mizas vai zariem u.c.);
skrāpējumi uz zemes vai sniegā, vilku vārtīšanās vietas uz zemes vai sniegā utt.;
ligzda (vieta, kur tiek dzemdēti un sākumā audzināti vilcēni);
midzenis (plašā šī vārda izpratnē – ligzdas un dienas atpūtas vietas sistēma, kas parasti atrodas dotās ģimenes barošanās teritorijas robežās.);
vilku smakas; tās ne tikai ir individuālas, bet bieži vien nesaožamas cilvēkam, lai gan vilki tās lieliski uztver un atšķir;
vilku tieši kontakti, kas tiek veikti audzinošos, agresīvos un citos nolūkos.
Sava nozīme ir arī vizuālajai informācijai. Šeit liela uzmanība tiek pievērsta daudzveidīgai mīmikai, ķermeņa kustībām un pozai, ausu un astes stāvoklim. Vilku gaudošana ir tik ļoti noslēpumaina, ka spiež zinātniekus izdarīt šādu secinājumu: gaudošana ir noslēpumainākais un tai pat laikā fascinējošākais vilku bioloģijas fenomens. Šobrīd ne tikai nepastāv vienots viedoklis par šīs skaņas reakcijas funkciju, bet tiek apšaubīta pati jautājuma būtība. Lai cik tas nebūtu paradoksāli, bet vilku gaudošana ar savu daudznozīmību ir līdzīga cilvēku valodai. Pārsvarā vilki gaudo saullēkta un nakts laikā, bet reizēm, īpaši pēc kāda no bara locekļu nāves, arī dienā. Šajā gadījumā gaudošana ir īpaši bieža un ilgstoša. Kāda ciemata iedzīvotāji, pēc vilku mātes nošaušanas, tēlaini apraksta skumju un bēdu pilnu gaudošanu: „Vilki gaudoja veselu nedēļu – no rītiem, vakaros, reizumis dienā, - gluži kā raudot”. Turklāt vilku gaudošana ir ļoti individuāla, gluži tāpat kā cilvēku balsis un intonācijas. Precīzu spēcīga vilka gaudošanas individualitāti apraksta pieredzējis vilku pētnieks Vasilijs Petrovičs Petrovs: „Viens tēviņš ir ar skanīgu balsi, cits tāds kā aizsmacis, kāds gaudo ilgi, vēl kāds – aprauti”. Un tomēr, par spīti gaudošanas daudzveidībai, ir iespējams izšķirt dažas nemainīgas īpatnības. Pirmkārt, tāpat kā cilvēku balsis, arī vilku gaudošana atšķiras atkarībā no vecuma:
pieauguša vilka gaudošana – bieza un spēcīga, ļoti reti ar ieriešanos;
pieaugušas vilcenes gaudošana – ievērojami augstākos toņos; reizēm sajaucas ar smilkstiem un ieriešanos;
pusaugu vilku gaudošana – vēl augstākos toņos ar biežu ieriešanos, reizēm iesmilkstas;
kucēni negaudo. Viņi „raud”, ņerkst, kucēniem tipiska ņurdēšana, iekaukšanās, smilksti
Kā jau teicām skaņas augstums, tonalitāte, atkārtošanās biežums, ilgums un tieksme gaudot dažādos diennakts laikos – viss ir atšķirīgs, individuāls.
0
Skaņu signālu, īpaši gaudošanas nozīme
0
Vilki ar savu gaudošanu izsaka pilnīgi noteiktas lietas: draudus, skumjas, izmisumu, bēdas, signālu par noķerto vai atrasto medījumu, piesaukšanu, maigas jūtas pret kucēniem u.c. vilcene, atgriežoties midzenī, ar klusu smilkstēšanu sasauc vienkopus mazuļus. Atrodoties migā, viņa ar īsu un ne pārāk skaļu iegaudošanos atbild uz nākošā tēviņa gaudošanu. Kad vilcenei vai vilkam, atskanot aizdomīgam gaudošanas atdarinājumam, rodas aizdomas par mūžsenā ienaidnieka – cilvēka tuvošanos, tie ar strauju rūcienu vai zobu saciršanu apklusa nelaikā atskanējušo pusaugu vilcēnu atbildi, un ja kāds nekavējoties nepaklausa, tad tiek momentā sodīts. Kad vilcēni paaugas, tie iemācas saprast trauksmes signālu: „Visiem jānoslēpjas”. Pēdējās grūtniecības dienās un pāris dienas pēc kucēnu piedzimšanas vilcene guļ bez skaņas. Vientuļa vilcene meklēšanās laikā gaudo, lai pievilinātu tēviņu, bet, atskanot viņa atbildes signālam, pati neatbild un neiet pretī. Vilku spējas noteikt skaņas avota vietu ir tādas, ka pēc vienas reizes tie spēj orientēties, un kā radara vadīti, atrod vietu, no kuras gaudošana ir skanējusi. Tēviņi, atgriežoties midzenī nedaudz vēlāk par vilceni, veic savu parasto gaudošanu, bet nedaudz vājāku, īsāku: „Es esmu tuvu.” Reizēm tēviņš sadusmojas uz kucēniem, kas pieprasa barību, cenšas atiet sānis, bet pēc vilcenes iejaukšanās, tomēr atvemj barību. Dzirdot gaudojam konkurentu, kas taisās iebrukt viņa medību teritorijā, vilku tēviņš ar nevaldāmu rēcienu iet ar to cīnīties. Ir bijuši gadījumi, kad azarta aizrauts vilks izskrien uz gaudošanas imitētāju ar acīmredzami agresīviem nolūkiem.
0
Savrupa un grupas gaudošana
0
Savrupa gaudošana kalpo, lai bara locekļi savā starpā sazinātos, noskaidrotu vientuļo vilku atrašanās vietu, brīdinātu par aizņemto teritoriju, pārošanās laikā sazinātos pretēja dzimuma vilkiem, izteiktu emocijas, sasauktu kopā mazuļus, signalizēt par medījumu, briesmām utt.
Grupas kaukšana kalpo kā bara saliedēšanas un tā stāvokļa noteikšanas līdzeklis. Iespējams, ka draudzīga, daudz skaitliska un varena bara grupas kaukšana kalpo kā signāls, ka dotā medību teritorija ir stingri un negrozāmi aizņemta.
0
Skaņu signālu nozīme
0
Lai organizētu veiksmīgas medības, nepieciešams noteikt skaņu signālu nozīmi, bet tie ir tik daudzveidīgi, ka mūsu minētie piemēri ir tikai pietuvošanās vilku valodas nozīmei, un noteikti šie piemēri nav nekļūdīgi.
V. Bologovijs tēlaini apraksta signālu, ar kādu māte sasauc vilcēnus (1986). Skaņas atgādina to, kā ar „aū” mežā sasaucas sievietes, bet it kā pagrieztā veidā – „ū-ū-ū-ū-a-a”. Tās ilgums nav liels – apmēram 4-7 sekundes. Tiek aprakstīts gadījums, kad pēc vilcenes nāves pie midzeņa sāka nākt tēviņš un, paliekot 300-400 metru attālumā no tā, raidīja vilcēniem ilgstošu sarežģītu gaudošanu ar „sievišķīgi mierinošu” intonāciju.
0
Brīdināšana par briesmām
0
Lai brīdinātu vilcēnus, vilku māte parasti izmanto ierūkšanos, retāk to dara tēviņš. Pēc šī signāla vilcēni veicīgi noslēpjas drošās vietās. Skanīga riešana un gaudas, ko pavada rūkšana, - ir rets signāls, kuru mums nav izdevies dzirdēt. A. Nikoļskis un K. Frommolts to apraksta šādi: „Vilku reakcija uz savu niknāko ienaidnieku – cilvēku neaprobežojas tikai ar rūkšanu. Spalga riešana, kas ir ļoti līdzīga suņa rejām vai kaukšanai, kas mijas ar riešanu. Kad vilki atšifrē nemākulīgu cilvēka gaudošanas atdarinājumu, vilku māte momentā ar „gammas” salikumu aprauj pusaugu vilka atbildes kaucienu.”. V. Bologovs vilku mātes aizliedzošo signālu attēlo kā varenu „gov-gov”, pēc kura vilcēni momentā apklust un noslēpjas. Pamēģināsim „brīvā stilā” pārtulkot dažas vilku valodas frāzes. Lūk, klusi stiepts pieauguša vilka „ū-ū-ū-ū”, kas atgādina vēja aurus telefona vados. Skaņa arvien pastiprinās, tonis kļūst augstāks, un pēc brīža jau visā mežā ir dzirdama bieza, velkoša gaudošana. Jūtams milzīgas vilku mātes spēks. Draudīgā brīdinājuma beigās izskan vēl zemāku toņu „o-o-o-o” vai „o-o-o-ā-ā”: „Dzirdiet, šis ir manas ģimenes un mans mežs, mana medību teritorija! Sargies, svešiniek!”. Lūk, ar pirmatnēju skumju pieskaņu atskan vilka izlocītais: „ū-ū-ū-ū-ū”, „ū-ū-ū-o”: „Kā saglabāt vēl neizaugušos, bet ņipros vilcēnus? Kaut kur izklīduši mani bērni. Kur palicis pats lielākais, kas vienmēr meklē kašķi un izraisa kautiņus? Māte ir šeit, - nāc, dumiķi!”
0
Vilku valodas neatpazītie signāli
0
Pieredzējuši vilku mednieki diezgan labi orientējas vilku valodā. Tomēr neskatoties uz gadsimtiem ilgu pieredzi vilku medībās, uz neskaitāmiem zinātniskiem pētījumiem un biologu publikācijām, mēs līdz šim brīdim nezinām (un diez vai tuvākajā laikā uzzināsim) daudzas no vilku valodas īpatnībām un saskarsmes paņēmieniem. Piemēram, nav zināmi signāli, kurus vilki izmanto organizējot kopīgas medības. Bet, lai organizētu un vadītu šādas medības, tādiem signāliem vienkārši ir jābūt, un noteikti tie ir daudzveidīgi. Kolektīvās medībās vilki ļoti prasmīgi izmanto vides īpatnības, rēķinās ar savu upuru uzvedības veidiem. S. Koritins un D. Bibikovs uzskata, ka „..viens no galvenajiem vilka neparastās ekoloģiskās medību plastikas iemesliem ir medīšanas paņēmienu plašais klāsts, spēja izturēt ilgstošu upura izsekošanu”.
Lūk, vien tāds piemērs. Vilku bars ar klejojošu dzīvesveidu bieži vien organizē grupveida medības, kas bieži vien ir ļoti veiksmīgas. Līdzīgi kā cilvēku medībās ar dzinējiem, vilku ģimene sadalās dzinējos un „strēlniekos”, tātad – it kā numurēta sistēma. Bet kādus signālus viņi izmanto, lai saorganizētos, kā tiek sadalīti pienākumi – kam iet par dzinēju, kam apiet medījumu, un kam stāvēt slēpnī, lai izdarītu izšķirošo uzbrukumu? Vai arī, kādā veidā tiek rīkotas lielo, bīstamo dzīvnieku, piemēram, aļņu medības – kad daļa vilku pievēršas aļņa galvai, turklāt tie neuzbrūk tam, tikai izvairās no ragiem un nagiem, bet neļauj tam aizbēgt, kamēr citi vilki uzbrūk no sāniem un aizmugures? Tie plosa dzīvnieka cirkšņus, gūžas, vēderu un sānus, līdz tas nobeidzas no asiņu zuduma. Ir zināms kāds gadījums, kad lielā salā no aļņa ievainojumiem plūstošās asinis, sajaucoties ar sniegu, izveidojušas uz tā kājām lielus, asiņainus ledus bluķus. Par labu organizāciju grupveida medībās liecina vēl kāda lieta. Neskatoties uz to, ka vilki šādas medības rīko sistemātiski, mēs ne reizi neesam redzējuši vilkus, kas būtu gājuši bojā no ar ragiem vai kājām gūtajiem ievainojumiem, kā arī neesam redzējuši viņu asins pēdas. Cik mums zināms, tad nav publicētas ziņas par to, ka alnis vai briedis būtu nogalinājis vilku, bet skaistie attēli par šo tēmu, visticamāk ir izdomājums. Protams, gadās, ka vilki medību laikā iet bijā, bet tas notiek ļoti reti. Nenoliedzami, ka tik saprātīgi paņēmieni vilku kolektīvajās medībās var tikt organizēti tikai ar savstarpējās informācijas apmaiņas palīdzību, dodot mums nepazīstamas komandas vai ļoti klusu skaņu signalizēšanu; varbūt, pilnīgi nedzirdamu cilvēka ausīm, mīmiku, pieskārieniem, ķermeņa kustību zīmēm, vai arī kādā citādākā veidā. Tieši neparasti attīstītā signalizēšanas sistēma (informācijas apmaiņa) nodrošina saliedētajam baram kolektīvo medību augsto efektivitāti, un attiecīgi – izdzīvošanu pašā grūtākajā ziemas sezonā. Kā tika minēts, pat tajā skaņas signālu daļā, ko spēj uztvert cilvēks, vēl ir daudz neskaidrību. Bet tā, pilnīgi iespējamā, vilku valodas gamma, kas skan cilvēkam neuztveramā frekvencē, mums ir pilnīga mīkla. Jo ir taču zināms, ka vilks reizēm ieņem gaudošanas pozu, atgāž galvu, bet pašu gaudošanu cilvēki nedzird. Tas viss liek mums secināt, ka nepieciešams plašs informācijas klāsts par vilku valodu, un šī fenomena pētīšana gan praktiskā, gan zinātniskā aspektā.
